Ikgadējie ziņojumi | Latvija

Ziņojums par reliģisko brīvību

LATVIJA

Satversme nosaka reliģijas brīvību, un kopumā valdība ievēro un ievieš šīs tiesības praksē.
Nekādas izmaiņas attiecībā uz reliģijas brīvības statusu nav notikušas laika posmā, ko aptver šis ziņojums. Valdības politika kopumā turpināja atbalstīt brīvību reliģijas praktizēšanā; tomēr joprojām pastāv birokrātiskas problēmas attiecībā uz dažām tā sauktajām jaunajām un mazskaitlīgajām reliģijām.
Tiesībsargājošas institūcijas nav saņēmušas iesniegumus par apvainojumiem vai diskrimināciju uz religiskās piederības vai ticības pamta vai aizliegumu praktizēt, tomēr Latvijā par „netradicionālām” uzskatītās reliģiskās grupas vēl joprojām tiek uzvertas ar neuzticību un aizdomām.
ASV valdība apspriež reliģijas brīvības jautājumus ar Latvijas valdību, ietverot tos vispārējā cilvēktiesību veicināšanas politikā.

I daļa. Reliģijas demogrāfija

Valsts kopējā platība ir apmērām 25 000 kvadrātjūdžu, iedzīvotāju skaits – 2,2 miljoni. Lielākās reliģiskās grupas ir katoļi (apmēram 500 000 vai 22 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita), luterāņi (450 000 vai 20 procenti) un pareizticīgie (350 000 – 15 procenti). Starp mazākajām reliģiskajām grupām kā lielākās jāmin baptisti, Septītās dienas adventisti un evaņģēliskās protestantu grupas. Kādreiz lielā ebreju kopiena tika burtiski iznīcināta holokaustā vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam, un tagad apmēram 9743 Latvijas iedzīvotāju, norādot oficiālajā statistikā savu etnisko piederību, identificē sevi kā ebrejus.
2007. gada maijā Tieslietu ministrijā bija reģistrētas 1174 draudzes. To skaitā: luterāņu (304), katoļu (251), pareizticīgo (119), baptistu (94), vecticībnieku (69), Septītās dienas adventistu (52), musulmaņu (15), Jehovas liecinieku (14), metodistu (13), jūdaistu (13), krišnaītu (11), budistu (4), Pastarās dienas svēto Jēzus Kristus baznīcas (mormoņu) (4) un 211 citu draudžu.
Interese par reliģiju būtiski palielinājās pēc neatkarības atgūšanas, taču procentuāli liels skaits ticībām piederošu savu ticību regulāri nepraktizē. 2006. gadā konfesijas sniegušas Tieslietu ministrijai sekojošās aplēses par savu draudzes locekļu skaitu: katoļi (500 000), luterāņi (450 000), pareizticīgie (350 000), baptisti (7 240), Septītās dienas adventisti (4006),vecticībnieki (2 843), Pastarās dienas svēto Jēzus Kristus baznīcai piederīgie (mormoņi) (926), metodisti (876), musulmaņi (380), jūdaisti (305), Jehovas liecinieki (178), krišnaīti (118) un budisti (75). Kaut arī nav pieejama uzticama statistika par ateistu skaitu, pastāv plaši izplatīts uzskats, ka ievērojama sabiedrības daļa ir ateisti. Pareizticīgie, daudzi no tiem – krieviski runājošie un arī nepilsoņi, pārsvarā dzīvo lielākajās pilsētās, turpretim lielākā daļa katoļu dzīvo valsts austrumu daļā.

II daļa. Reliģiskās brīvības statuss. Tiesiskā/Politiskā struktūra

Satversme nosaka reliģijas brīvību, un kopumā valdība respektē šīs tiesības praksē. Tomēr joprojām pastāv birokrātiskas problēmas attiecībā uz dažām mazskaitlīgām reliģijām. Nevienai reliģijai nav oficiāla statusa; tomēr valdība nošķir „tradicionālās” (luterāņu, katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu un jūdaismu) un "jaunās" reliģijas. Praksē tas atspoguļojies kā stingrāks tiesību normu regulējums un birokrātiskas prasības attiecībā uz „jaunajām reliģiskajām grupām”, kas nav jāievēro „tradicionālajām” reliģijām.
Ebreji tiek uzskatīti par etnisku grupu. Pasēs ir iespējams norādīt savu piederību kādai etniskajai grupai, tai skaitā ebrejiem. Pirms 2002. gada, neatkarīgi no pases īpašnieka vēlmes, pases īpašnieka etniskā piederība – latvietis, krievs vai ebrejs – tika ierakstīta galvenajā lapā. 2002. gadā tika ieviestas jaunas pases, kurās etniskā piederība tiek norādīta tikai tad, ja pases īpašnieks to pieprasa. Ja pases īpašnieks to pieprasa, tad etniskā piederība tiek ierakstīta biogrāfisko datu lappuses otrā pusē.
Ziemassvētki, Lielā piektdiena un otrās Lieldienas ir valsts svētki. Pareizticīgo baznīca vairākus gadus cenšas panākt arī Pareizticīgo Ziemassvētku oficiālu atzīšanu, taču līdz šī pārskata perioda beigām valdība šo priekšlikumu nebija pieņēmusi.
Katoļu, luterāņu un pareizticīgo baznīcām ir katrai savs garīgais seminārs. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte ir nekonfesionāla.
Divas padomes - Jauno reliģisko kustību, sektu un kultu pētīšanas konsultatīvā padome un Garīgo lietu padome (GLP) – konsultē valdību ar reliģiju saistītos jautājumos. Jauno reliģisko kustību, sektu un kultu pētīšanas konsultatīvā padome veido pašvaldību, tiesībsargājošo iestāžu, kā arī izglītības, kultūras un sociālo lietu jomas pārstāvji. Tā sapulcējas vajadzības gadījumā un izsaka sava viedokli par konkrētiem jautājumiem, taču tā nav tiesīga pieņemt lēmumus. Tā nav publiskojusi nekādu informāciju vai brīdinājumus par „sektām”.
Garīgo lietu padome ir 2002. gadā izveidots konsultatīvs orgāns, ko vada tā brīža premjerministrs. Tajā ir pārstāvji no lielākajām reliģiskajā grupām – katoļu, luterāņu, baptistu, pareizticīgo, jūdaistu, adventistu, metodistu un vecticībnieku. Pārskata perioda laikā GLP sapulcējās, lai apspriestu piecus jaunus likumus par „tradicionālajām” konfesijām. Šajos likumprojektos iezīmēts, kuras reliģiskās grupas tiek uzskatītas par „tradicionālajām” konfesijām (tās, kuras valstī pastāvēja tās pirmajā neatkarības posmā), kā arī turpina noteikt attiecības starp konkrētām baznīcām un valsti. Pārskata perioda laikā Saeima izskatīja piecus jaunus likumprojektus. Saskaņā ar pašreizējo likumdošanu tradicionālajām reliģiskajām grupām ir noteiktas tiesības un privilēģijas, kādu nav netradicionālajām grupām. Nebija skaidrs, kā tiks definētas attiecības starp baznīcu un valsti un/ vai tās tiktu mainītas šo likumprojektu pieņemšanas gadījumā.
Kaut arī valdība nepieprasa, lai reliģiskās grupas reģistrētos, 1995. gada likums "Par reliģiskām organizācijām"" reliģiskajām organizācijām piešķir zināmas tiesības un privilēģijas, ja tās reģistrējas, piemēram, atsevišķas juridiskas personas statusu īpašumu piederībai vai citiem finansiāliem darījumiem, kā arī nodokļu atlaides ziedotājiem. Reģistrācijas gadījumā ir vienkāršoti noteikumi par publisku pulcēšanos.
Saskaņā ar 1995. gada likumu "Par reliģiskām organizācijām", jebkuri 20 pilsoņi vai iedzīvotāji, kas ir vecāki par astoņpadsmit gadiem un ir reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, var iesniegt pieteikumu baznīcas reģistrēšanai. Patvēruma meklētāji, ārvalstu vēstniecību darbinieki un tie, kas valstī uzturas ar pagaidu vai īpašu statusu, reliģisku organizāciju nevar reģistrēt. Draudzēm, kas nepieder kādai jau reģistrētai baznīcas apvienībai, ir jāpārreģistrējas ik pēc 10 gadiem. Desmit vai vairāk vienas ticības draudzes, kurām ir pastāvīgas reģistrācijas statuss, var veidot reliģisku apvienību. Tikai tās baznīcas, kurām ir reliģiskās apvienības statuss, var dibināt teoloģiskās skolas vai klosterus. Lēmumu par baznīcas reģistrēšanu pieņem Reliģisko lietu pārvalde, kas ir pusautonoma Tieslietu ministrijas institūcija. Reliģisko lietu pārvaldes direktors ir tiešā tieslietu ministra pakļautībā. Saskaņā ar pārvaldes darbinieku sniegto informāciju vairums reģistrācijas pieteikumi tiek apstiprināti, kad tiek iesniegti visi nepieciešamie dokumenti. Latvijas Valsts Cilvēktiesību birojs ierosināja atcelt prasības par piederību apvienībai un samazināt jaunu draudžu reģistrēšanās periodu līdz 3 gadiem. Līdz pārskata perioda beigām Saeima nebija sekojusi šim priekšlikumam, un tiesību akti nebija pieņemti.

Reliģiskās brīvības ierobežojumi
Likums "Par reliģiskajām organizācijām" neatļauj vienlaicīgi reģistrēt vienā konfesijā vairāk nekā vienu reliģisko apvienību (baznīcu). Pārskata perioda laikā valdība nereģistrēja un arī nesaņēma reģistrācijas pieteikumus no grupām, kas atdalījušās no pastāvošajām reliģiskajām grupām. Pārskata perioda laikā pārvaldē reģistrējās 10 apvienībā neietilpstošās vecticībnieku grupas.
2005. gadā Reliģisko lietu pārvalde atkārtoti ierosināja izdarīt grozījumus likumā "Par reliģiskajām organizācijām", kas paredzēja atcelt ierobežojumus, kas izriet no vienas apvienības reģistrācijas. Tomēr līdz pārskata perioda beigām ne Latvijas Garīgo lietu padome, ne valdība nebija šīs rekomendācijas ieviesusi.
Vīzas izsniegšanas nosacījumi pieprasa ārzemju reliģiskiem darbiniekiem uzrādīt vai nu ordinācijas apliecību vai apliecinājumu par reliģisko izglītību, kas atbilstu Latvijas teoloģijas bakalaura grādam, kā arī ielūguma vēstulei. Lai arī valdība kopumā ir sniegusi atbalstu, lai atrisinātu sarežģītus vīzu gadījumus par labu misionāriem, šis process joprojām ir apgrūtinošs.
Tiesību normas paredz, ka ārzemju misionāriem ir atļauts rīkot sanāksmes un sludināt, ja vietējās reliģiskās organizācijas viņus aicinājušas veikt šādas darbības. Ārvalstu reliģiskās konfesijas ir paudušas savu kritiku par šo tiesību normu.
Likums "Par reliģiskajām organizācijām" nosaka, ka valsts skolās ticību drīkst mācīt tikai tradicionālo kristīgo baznīcu (proti, evaņģēliski luteriskās, katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku vai baptistu) pārstāvji skolēniem uz brīvprātības pamatiem. Šādu izglītību apmaksā valsts. Valsts atcbalstītajās etnisko minoritāšu skolās skolēni var apgūt "nacionālajai minoritātei raksturīgo" ticību, ja viņi to vēlas. Citas konfesijas vai reliģijas, kurām nav pašām savu, valsts atbalstītu mazākumtautību skolu, piemēram, ebreju kopiena, ticības mācību var mācīt tikai privātskolās.
Īpašumu atgūšana lielākoties ir pabeigta, kaut arī lielākā daļa reliģisko kopienu, to skaitā luterāņu, pareizticīgo un ebreju kopienas, joprojām gaida dažu savu īpašumu atgūšanu. Šo atlikušo īpašumu statuss nav skaidrs, un tie ir saistīti ar sarežģītām tiesiskām un birokrātiskām procedūrām saistībā ar neskaidru piederību, vairākiem pieteikumiem un to, ka ebreju kopienas, kurām šie īpašumi piederēja pirms Otrā pasaules kara, tika iznīcinātas. Ebreju kopiena ir paudusi bažas par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem daži īpašumi atgūti. Premjerministra birojs ir izveidojis darba grupu, lai izskatītu ar Latvijas reliģisko kopienu īpašumu atgūšanu saistītās problēmas.
2006. gadā tika iesniegts likumprojekts, kas paredzēja kompensāciju ebreju kopienai par apmēram 200 kopīpašumiem un bezmantinieku privātīpašumiem. Šis priekšlikums paredzēja visu apstrīdēto īpašumu centralizēta saraksta izveidošanu un kompensācijas pieprasīšanu par katru no tiem. Ebreju kopiena cerēja, iepriekš vienojoties ar valdību par īpašumu sarakstu, paātrināt likumdošanas procesu. Ministru Kabinets 2006. gada 6. novembrī likumprojektu apstiprināja, taču 2006. gada 23. novembrī Saeima to pirmajā lasījumā neapstiprināja - 12 deputāti nobalsoja par, 6 - pret, bet 67 – atturējās. Valdība var likumprojektu atkārtoti iesniegt Saeimā, taču līdz pārskata perioda beigām nebija to darījusi.
Nav ziņots par cilvēkiem, kas būtu ieslodzīti vai aizturēti to reliģiskās pārliecības dēļ.

Piespiedu pievēršana ticībai
Nav ziņu par piespiedu pievēršanu ticībai, ieskaitot nepilngadīgo ASV pilsoņu, kas būtu nolaupīti vai nelegāli aizvesti no Amerikas Savienotajām Valstīm, ne par atteikumu šādiem pilsoņiem atgriezties Amerikas Savienotajās Valstīs.

Antisemītisms
2007. gadā no Rīgas kapsētas tika nozagtas dažas Žaņa Lipkes, kurš nacistu okupācijas laikā no Rīgas geto izglāba 55 ebrejus, pieminekļa detaļas. Tomēr nebija skaidru pierādījumu par to, ka šis būtu bijis antisemītisks incidents, jo nozagtās detaļas varēja tikt nozagtas to naudiskās vērtības dēļ. No 2006. gadā ierosinātajām lietām par naida motivētiem noziegumiem, neviens nebija vērsts pret ebrejiem. No 13 lietām, kuras policija 2005. gadā ierosināja par naida motivētiem noziegumiem, 2 gadījumi bija naida runas pret ebrejiem internetā.
2007. gada janvārī vietējā ebreju kopiena pauda savu neapmierinātību par privātu izrādi, kurā tika uzvesta luga par Beiļa tiesāšanu Krievijā, divdesmitā gadsimta sakumā (saistīta ar apgalvojumiem par rituālu slepkavību asins iegūšanai). Izrāde notika Latvijas Nacionālajā teātrī (mazajā zālē, kas ir publiski pieejama izīrēšanai). Vietējā ebreju kopienas pārstāvji paziņoja, ka darbs ir nepārprotami antisemītisks un ka tā izrādīšana teātrī nav pieņemama.

III daļa Apvainojumi un diskriminācija sabiedrībā. Sabiedrības attieksme

Nav ziņots par apvainojumiem vai diskrimināciju sabiedrībā, balstoties uz reliģisko piederību vai reliģijas praktizēšanu. Ekumenisms sabiedrībā joprojām ir jauns jēdziens, un tradicionālās reliģijas pret to ir ieņēmušas skaidri rezervētu nostāju. Kaut arī valsts amatpersonas atbalsta jaunāko reliģiju plašāku izpratni un pieņemšanu, tomēr daudzi pilsoņi joprojām apšauba jaunāku, netradicionālu ticību pamatotību.
Latvijas Vēsturnieku komisija, kas darbojas ar prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atbalstu, turpina veicināt izpratni par holokaustu visā sabiedrībā. 2007. gada 4. jūlijā tika atklāts piemineklis Žanim Lipkem. 2004. gada jūnijā valsts kļuva par Starptautiskās holokausta izglītības, piemiņas un pētniecības darba grupas pastāvīgu locekli. 2006. gada jūlijā valstī notika pirmā holokausta piemiņas konference, kuru rīkoja Ārlietu ministrija un kuru vadīja prezidente. Dalībnieku vidū bija Amerikas Savienoto Valstu, kā arī Rietumeiropas, Centrāleiropas un Austrumeiropas delegāti. Daudzi valdības līderi, it īpaši prezidente, ir reaģējuši uz manāmo antisemītisma pieaugumu sabiedrībā, vēršoties pret jebkura veida ksenofobiju, kā arī piedaloties ar holokaustu saistītajos piemiņas pasākumos. Valdība aktīvi vēršas pret antisemītismu, tomēr dažos sabiedrības segmentos antisemītisms pastāv. Tas reizēm ir redzams publiskos izteikumos un pretestībā likumiem un memoriāliem, kas domāti holokausta piemiņas veicināšanai. Valstī iznākošās grāmatas un citi izdevumi par Otrā pasaules kara periodu galvenokārt pievēršas Krievijas un nacistu okupāciju ietekmei uz valsti un etniskajiem latviešiem, tādēļ mazāk skaidrojot holokaustu vai dažu pilsoņu lomu tajā.

IV daļa. ASV valdības politika

ASV valdība apspriež reliģijas brīvības jautājumus ar Latvijas valdību kā daļu no tās vispārējās dialoga un cilvēktiesību veicināšanas politikas.
Periodā, ko aptver šis ziņojums, ASV vēstniecība strādāja, lai atbalstītu ticības brīvības principu, regulāri kontaktējoties ar prezidenti un premjerministru, attiecīgajām valsts iestādēm, ieskaitot Reliģisko lietu pārvaldi, nevalstiskajām cilvēktiesību organizācijām, dažādu konfesiju pārstāvjiem, ieskaitot misionārus. Vēstniecība arī regulāri uzturējusi diskusiju ar vietējām atbildīgajām imigrācijas iestādēm, kā arī rīkoja sanāksmes ar Reliģisko lietu departamentu. Vēstniecības darbiniekiem bija atklāts un produktīvs dialogs ar Reliģisko lietu pārvaldes direktoru.
Vēstniecība aktīvi atbalsta Latvijas Vēsturnieku komisiju. Vēstniecība ir finansējusi Latvijas zinātnieku braucienus uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai viņi iepazītos ar jautājumiem, kas saistīti ar etnisko un reliģisko toleranci, kā arī ASV ekspertu braucienus uz Latviju, lai tie piedalītos Vēsturnieku komisijas rīkotajās aktivitātēs. Tāpat vēstniecība ir sadarbojusies ar valdību, izstrādājot holokausta mācīšanas programmu vispārējai vidusskolas programmai. Vēstniecība finansē skolotāju izglītošanu par mācību programmas izveidi, holokausta mācību priekšmeta programmas izstrādi un izdošanu, kā arī skolotāju sagatavošanu holokausta pasniegšanai un izpratnes par to veicināšanai. Holokausta mācību programma tika publicēta 2005. gada vēlā pavasarī, vasarā sekoja skolotāju apmācība, un 2005./ 2006. mācību gadā tā tika ieviesta vēstures un sociālo zinību stundu ietvaros.
Vēstniecība ar Demokrātijas komisijas granta atbalstu palīdzēja izveidot un izdot grāmatu Ebreju kapi Latvijā, kas nāca klajā 2006. gada pavasarī.