2009. gada programmas un notikumi
VICEPREZIDENTA BAIDENA PIEZĪMES PAR AMERIKU, CENTRĀLEIROPU UN 21.GADSIMTA PARTNERATTIECĪBĀM
Centrālās universitātes bibliotēka
Bukareste, Rumānija
Baltais Nams, Viceprezidenta birojs
2009. gada 22. oktobrī
VICEPREZIDENTS BAIDENS: Paldies, vēstnieka kungs. Direktora kungs, mēra kungs, bijušie prezidenti, kurus man ir bijis tas gods satikt iepriekš, - vēlos teikt, ka esmu gandarīts atgriezties Rumānijā. Un, cienītais mēra kungs, kā mēs sakām Amerikā, paldies par atļauju ierasties jūsu pilsētā. Esmu ļoti pateicīgs.
Šis ir lielisks forums, vienkārši lielisks. Un es saku visiem studentiem lielu paldies. Esmu ļoti pagodināts, ka jūs esat šeit.
Dāmas un kungi, man ir tas gods būt atkal Rumānijā. Šis nav mans pirmais apmeklējums, un, Dievs dod, nebūs mans pēdējais. Ir brīnišķīgi atkal atrasties Centrāleiropā, lai palīdzētu atzīmēt ievērojamo vēsturisko pārmaiņu laiku. Pirms divdesmit gadiem visa pasaule sekoja šiem notikumiem ar aizturētu elpu, apbrīnojot, kā šī reģiona vīri un sievas salauza apspiestības važas, un kļuva par brīviem cilvēkiem.
Ir tiešām grūti iedomāties, ka šī skaistā bibliotēka bija 1989. gada smago cīņu vieta. Es aplūkoju attēlus, kuros bija redzami ārpusē novietotie tanki. Dāmas un kungi, kad apšaude beidzās un dūmi izgaisa, šīs ēkas fasāde bija šāviņu un ložu bojāta. Bija sadeguši piecsimt tūkstoši grāmatu, kas bija daļa no jūsu vēstures, jūsu vēsturiskā mantojuma. Un tikai dažu kvartālu attālumā no šīs vietas, Universitātes skvērā, lodes notrieca dažusi no jaunajiem brīvības aizstāvjiem. Bet viņu drošsirdība un apņēmība izturēja, un es ceru un zinu, ka viņi bija piemērs visiem jums, kas tiem sekoja.
Kad tika pacelts dzelzs aizkars un nojaukts Berlīnes mūris, to vietā uzplauka demokrātija; demokrātija, kuru jūs jau sen bijāt pelnījuši. Visu Eiropu pārņēma jaunu iespēju apjausma, sniedzot atmodu šim reģionam, apvienojot kontinentu un burtiski iedvesmojot visu pasauli. Šis stāsts par brīvību – jūsu stāsts – ir viens no lielākajiem sasniegumiem mūsdienu vēsturē. Un ir svarīgi, ka mēs atzīmējam šo ievērojamo - šo ievērojamo notikumu. Ir arī svarīgi, ka mēs atceramies, cik lielu soli Centrāleiropa ir spērusi pēdējo 20 gadu laikā.
Savas Amerikas Savienoto Valstu senatora karjeras sākumā, būdams jauns senators, es atvedu savus tagad jau pieaugušos dēlus, bet toreiz vēl pusaudžus, uz Centrāleiropu. Es nekavējoties aizvedu viņus uz Dahavu, lai viņi sāktu saprast, kas ir visļaunākais, uz ko ir spējīgi sievietes un vīrieši, un arī, kas ir vislabākais, uz ko tie ir spējīgi.
Es aizvedu viņus pie Berlīnes mūra. Es liku viņiem iziet cauri robežšķērsošanas punktam „Checkpoint Charlie”, lai viņi uz visu mūžu atcerētos un saprastu, ka brīvība, ko mēs dažkārt uzskatām par pašsaprotamu, nav kopš dzimšanas bijusi pieejama miljoniem cilvēku šajā kontinentā.
Un šodien es atgriežos Centrāleiropā un Rumānijā ne tikai ar Amerikas Savienoto Valstu oficiālo delegāciju, bet arī ar savu vienpadsmit gadus veco mazmeitiņu Finneganu Baidenu. Finnegana, lūdzu, piecelies kājās. Es gribu, lai šie cilvēki tevi redz. (Aplausi). Un savu meitu Katlīnu Baidenu. Lūdzu, piecelies, Katlīna. Es zinu, ka es jūs abas tagad samulsināšu. (Aplausi).
Es viņas atvedu līdzi tāpēc, ka es vēlējos, lai viņas saprot, it īpaši mana mazmeitiņa - tāpat kā mani dēli to iemācījās saprast - lai viņas pašas no savas pieredzes redzētu un saprastu šī reģiona, un kontinenta stāstu un vēsturi. Mana mazmeitiņa apmeklē muzejus un apskata pieminekļus, kas apraksta 20. gadsimta nemierus Polijā, šeit un Čehijas Republikā.
Un ar savām jaunieša acīm viņa ir redzējusi kā cilvēkos, kurus viņa satiek un tā arī jūsu pilsētu ritumā un ielās, lieliskās, nenoliedzami lieliskās 21. gadsimta iespējas. Viņa ir lieciniece svarīgam faktam: patiesā 1989. gada nozīme, jūsu valsts un šī reģiona īstais stāsts, nav tik daudz par to, ko jūs nojaucāt, bet par to, ko jūs esat uzcēluši.
Tie no mums, kuri zina par asins izliešanu un par brīvības cīnītājiem Ungārijā 1956. gadā; tie, kuri izjuta stindzinošās siltā pavasara beigas Prāgā 1968. gadā Venčeslas skvērā; tie, kuri apstādināja ostas darbus Gdaņskā 1980.gadā; tie, kuri šeit Rumānijā izcieta visnežēlīgāko totalitāro diktatūru Eiropā 20. gadsimta otrajā pusē. Tie visi kā viens, ne tikai cīnījās pret kaut ko, bet arī par kaut ko: par valdību, par tādu valdību, kas uzklausa savas tautas vēlmes, par tolerantāku sabiedrību, kuras pamatā ir cieņa un godbijība, par brīvību domāt, ticēt un sekot saviem sapņiem.
Jūs esat sākuši īstenot šos sapņus, par kuriem pirms 20 gadiem varēja sapņot tikai visdrosmīgākie – par Eiropu, kas būs apvienota un brīva, kuras pamats būs NATO Eiro-Atlantiskās alianses institūcijas un Eiropas Savienība.
Mēs, amerikāņi, esam ārkārtīgi lepni, ka esam bijuši jūsu partneri Eiropas miermīlīgajā atkalapvienošanās procesā. Kā prezidents Obama izteicās pagājušajā pavasarī NATO galotņu sanāksmes priekšvakarā, es citēju: „Šī kopējā vēsture dod mums cerības – bet tā nedrīkst mums ļaut atslābt. Šī paaudze nedrīkst stāvēt uz vietas.”
Mēs nedrīkstam stāvēt uz vietas, jo mēs tagad esam citu pārmaiņu un citu grūtību priekšā - ekonomiskā krīze, kas ir skārusi pārāk daudz cilvēku un sagrāvusi viņu ticību, karš Afganistānā, kas pašreiz norit astoto gadu, un jauni draudi, kas veido šo jauno gadsimtu. Šajos jaunajos draudos, ietilpst arī masu iznīcināšanas līdzekļu un bīstamu slimību izplatība, pieaugošā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem; etniskais naids un nefunkcionējošas valstis, ātri sasilstoša planēta un neskaidrība par enerģijas, pārtikas un ūdens krājumiem, kā arī radikālā fundamentālisma draudi brīvībai un drošībai.
Es esmu ieradies šeit ar tiešu un vienkāršu vēsti: Amerikas Savienotās Valstis un Eiropa, Eiropa kopā un vienota - mēs risināsim šīs problēmas kopīgi, jo tikai tā tās var atrisināt. Nekādas nepamatotas runas un faktu sagrozīšana nevar sagraut šo neapstrīdamo patiesību: Amerikas Savienotās Valstis paliek uzticīgas savai aliansei ar Eiropu, kas, tāpat kā mēs, amerikāņi, uzskata un turpinām uzskatīt - ir Amerikas ārpolitikas stūrakmens, kā tas ir bijis vairāk nekā 60 gadus. Šobrīd mēs esam vēl apņēmīgāki, jo mūsu Eiropas partneri ir kļuvuši lielāki un spēcīgāki. Mēs, Amerikas Savienotās Valstis, nevaram gūt panākumus bez jums. Un, atvainojiet par manu pieņēmumu, - es nedomāju, ka jūs varat gūt pilnīgus panākumus bez mums.
Es zinu, ka daži Centrāleiropā skatās uz Amerikas Savienoto Valstu problēmām un pienākumiem, ko tās ir uzņēmušās pasaules mērogā, un nonāk pie slēdziena, ka mēs vairs neesam pievērsušies - vairs nepievēršamies šim pasaules reģionam. Bet tieši tāpēc, ka mums ir globāli pienākumi un jūs esat kļuvuši spēcīgāki, un apņēmīgāki šos globālos jautājumus risināt kopā ar mums, tieši tāpēc mēs tagad novērtējam mūsu partnerattiecības ar Centrāleiropu un Eiropu augstāk kā jebkad. Tas ir pilnīgi pretēji.
Mums ir kopīga atbildība, un mums ir solījumi, kuri jāpilda. Šī atbildība tagad ir lielāka un solījumi vēl nozīmīgāki. Mēs redzam, ka Centrāleiropa ir gatava šai atbildībai, uzņemoties līdera lomu lielākajās reģionālajās un starptautiskajās institūcijās. Iedomājieties, pirms divdesmit gadiem, Eiropas parlamenta prezidentūru, UNESCO vadītāju, Eiropas Padomes priekšsēdētāju, tiesnešus Eiropas Kopienu Tiesā, Eiropas Komisijas komisārus. Ir pienācis Centrāleiropas laiks. Jūs esat pierādījuši, ka esat gatavi mūsu kopējiem uzdevumiem, ka vēlaties tos risināt un esat spējīgi ar tiem tikt galā. Tāpēc mēs, Amerikā, vairs nedomājam par to, ko mēs varētu darīt Centrāleiropas labā, bet domājam par to, ko mēs varētu darīt kopā ar Centrāleiropu.
Pirmkārt, un galvenokārt, mums ir kopīgas vērtības un kopīga apņemšanās aizsargāt šīs vērtības jebkad un jebkur, kur šīs vērtības ir apdraudētas. NATO ir mūsu savstarpējo saistību pamatakmens. Viens no svarīgākajiem notikumiem manā Amerikas Savienoto Valstu senatora karjerā, bija jautājums par Centrāleiropas iekļaušanu NATO. Jūs, prezidenta kungs, atceraties, ka es ieteicu, lai Rumānija būtu pirmo valstu grupā. Es biju tas, kas cīnījās līdz beigām, lai panāktu, ka tā tiek iekļauta pirmajā grupā. Paldies, ka esat attaisnojuši manas cerības, jūs esat padarījuši labu darbu.
Atsaucoties uz prezidenta Obamas teikto, neeksistē ne NATO vecie biedri, ne jaunie; ir tikai biedri. Saskaņā ar 5. pantu, uzbrukums vienam no mums, ir uzbrukums mums visiem. Mūsu valstis ir saliedētas kopā ar Amerikas uzticību Eiropas drošības nodrošināšanai un Eiropas uzticību Amerikas drošības nodrošināšanai, kā to pierādīja jūsu ātrā un pārliecinošā atbilde uz 11. septembra notikumiem, pirmo reizi, kad 5. pantā noteiktā darbība tika īstenota bez mūsu aicinājuma.
Šodien mēs nesam lielu atbildību – mēs, iikviens no mums. Mūsu dēli un meitas, arī mans dēls, kalpo blakus viens otram Afganistānā, Irākā un Balkānos. Par šo – par mūsu draugu drošsirdību un zaudējumiem – Amerikas tauta ir ļoti pateicīga.
Mūsu alianse tika balstīta uz savstarpējām sarunām un sadarbību attiecībā uz kolektīvu aizsardzību. Tieši par to ir šī alianse. Bet saskaroties ar jauniem draudiem, mums ir nepieciešams jauns redzējums, kā uz tiem atbildēt un jaunas spējas ar tiem cīnīties.
Tāpēc lēmums izveidot to, ko mēs saucam par jauno NATO stratēģisko koncepciju, ir tik ļoti svarīgs - un tādēļ ir tik vitāli svarīgi dzirdēt Centrāleiropas viedokļus šī procesa laikā.
Viens būtisks piemērs tam, kā tas varētu tikt īstenots, ir mūsu sadarbība pretraķešu aizsardzības jautājuma jaunajā risinājumā. 20. gadsimtā NATO veiksmīgi gatavojās aizstāvēt sabiedroto teritoriju pret tajā laikā ļoti reālajiem Padomju draudiem mūsu visu toreiz tā dēvētajā „centrālajā frontē”, kas sadalīja Eiropu. Šodien veidojas jauns nopietns drauds, kas var sasniegt visus mūsu sabiedrotos Eiropā daudz ātrāk, nekā tas varētu sasniegt Savienotās Valstis. Tās ir ballistiskās raķetes – ar nelielu un vidēju darbības rādiusu - tehnoloģija, kas pēc Aukstā kara beigām ir izplatījusies daudzās jaunajās valstīs un arī mazāk stabilās valstīs. Šī tehnoloģija, kopā ar kodolieroču izgatavošanas zināšanām, izvirza mums visiem nopietnu draudu.
Un mēs esam apņēmušies – mēs esam apņēmušies nodrošināt, lai mūsu NATO sabiedrotajiem ir pieejama nepieciešamā aizsardzība laikā, kad tā ir viņiem nepieciešama, jo tas ir mūsu svēts pienākums saskaņā ar 5. pantu. Ņemot vērā, kā šis drauds ir izveidojies un to, cik būtiski ir uzlabojusies mūsu tehnoloģija, Amerikas Savienotās Valstis uzskata, ka pastāv labāks veids, kā aizsargāties pret ballistiskajām raķetēm, nekā tas, kādu izmantojām vēl dažus gadus atpakaļ.
Šī pakāpeniskā pieeja, ko ierosina Amerikas Savienotās Valstis, ir pielāgota Eiropas pieaugošajiem draudiem un, apvienojumā ar efektīvas tehnoloģijas palīdzību, aizsargās lielāku Eiropas daļu, tajā skaitā - Centrāleiropu efektīvāk, nekā to būtu bijis iespējams panākt ar iepriekšējo metodi.
Šī pieeja atbilst mūsdienīgai pretraķešu aizsardzībai, un tā ļauj mums uzlabot savu aizsardzību pret draudiem, kas mūs varētu sagaidīt nākotnē. Tās elastīgums ļaus mums pielāgoties situācijai, ja draudi mainīsies. Tās eksistence vien būs pretlīdzeklis pret tiem, kas domā par piedraudēšanu vai uzbrukšanu mūsu vai sabiedroto spēkiem Eiropā, un tā aizstāvēs mūsu draugus Eiropā, pret šo draudu, ja ar šīs aizsardzības pastāvēšanu vien nebūs pietiekoši. Īsi sakot, mūsu pretraķešu aizsardzības plāns nozīmē lielāku drošību Eiropai un lielāku drošību Amerikai.
Daži – un varbūt pat pašsaprotami – ir nonākuši pie slēdziena, ka jaunā pretraķešu aizsardzības sistēma ir veidota, lai izpatiktu Krievijai uz Centrāleiropas rēķina. Nekas nevar būt tālāk no patiesības. Tas ir pilnīgi nepareizi. Pretraķešu sistēmai nav sakara ar Krieviju. Mūsu pieeja balstās uz Amerikas Savienoto Valstu un mūsu NATO sabiedroto drošības prasībām, tikai tām. Un vienīgi tām.
Patiesība ir tā, ka mēs mēģinām nostiprināt savas attiecības ar Krieviju. Mēs uzskatām, ka konstruktīvākas attiecības ar Krieviju palīdzēs mums visiem. Bet mēs neesam naivi. Patiesībā mums ir dažas kopējās intereses: samazināt kodolieroču arsenāla, uzlabot bīstamo kodolmateriālu drošību, stabilizēt situāciju Afganistānā, nepieļaut Irākai iegūt kodolieročus.
Taču mums vēl ir domstarpības ar Krieviju principiālos jautājumos. Šī gada februārī Minhenē, Vācijā, savā uzrunā, kas bija pati pirmā mūsu administrācijas uzruna par ārlietu politiku, es izskaidroju mūsu administrācijas ārpolitikas vadlīnijas un skaidri uzsvēru mūsu pamatprincipus. Amerikas Savienotās Valstis nostājas pret 19. gadsimta uzskatu par “ietekmes sfērām”. Mēs tādu sfēru izveidošanu nepieļausim un nepadosimies spiedienam šajā jautājumā sadarboties.
Mēs atbalstām suverēno demokrātisko valstu tiesības pieņemt pašām savus lēmumus un izvēlēties savas alianses bez jebkuras citas valsts veto tiesībām pār šiem lēmumiem. Mēs nekad nepieņemsim lēmumu ne ar vienu un ne par ko, jums par to nezinot, vai aiz jūsu muguras. Princips, kuram mēs sekojam, ir skaidrs: neko par jums bez jums, neko par jums bez jums. Un es vēlos uzsvērt: skatieties uz mūsu iepriekšējo rīcību, skatieties uz mūsu iepriekšējo rīcību.
Pēdējo divu gadu laikā mēs visi esam uzzinājuši, ka pasaule ap mums paliek mazāka, bet mūsu saites ciešākas. Mūsdienu globālajā ekonomikā mēs visi esam partneri. Tāpēc mēs sadarbojāmies ar mūsu Eiropas partneriem - SVF un Pasaules Banku - lai nodrošinātu to, ka starptautiskais atbalsts jūsu ekonomikām ir pieejams laikā, kad tas jums ir visvairāk nepieciešams.
Tāpēc ir patīkami redzēt, cik daudzi no jums ir veiksmīgi tikuši galā ar šo pasaules mēroga lejupslīdi un nostādījuši savas valstis atpakaļ uz atjaunošanās ceļa. Un strādājot kopā, mēs visi varam kaut ko mācīties no šīs krīzes, kas mums palīdzēs ielikt pamatus atjaunotai izaugsmei un uzplaukumam šajā gadsimtā.
Viena mācība ir tā, ka mums visiem ir jāsadarbojas, lai panāktu drošāku nākotni enerģijas apgādei. Mums ir nepieciešama pastāvīga enerģētiskā drošība, kas sastāv no dažādiem enerģijas avotiem un piegādes ceļiem, kā arī gudrām investīcijām klimata izmaiņu novēršanai. Jārūpējas par sakariem starp Eiropas valstīm, ne tikai tranzītu cauri tām. Šeit, šajā reģionā – vēstures, ģeogrāfijas un nepieciešamības dēļ – Centrāleiropas valstis atrodas pozīcijā, lai būtu līderi visai Eiropai.
Nobeigumā, dāmas un kungi, es vēlos teikt kaut ko par līderību – lietā, kurā Centrāleiropas valstis ir it īpaši piemērotas sniegt savu atbalstu – demokrātijas veicināšanā. Amerikāņi, manuprāt, var pelnīti lepoties ar to, ka pasaules valstis dažkārt meklē mūsos paraugu, un sagaida no mums līderības piemēru. Bet patiesībā tieši jūs esat paraugs miljoniem cilvēku; nevis mēs, bet jūs – Rumānija un citas Centrāleiropas valstis. Pirms 20 gadiem jūsu sniegtais paraugs iedvesmoja visu pasauli. Līderība, kuru jūs varat sniegt nākamajos divdesmit gados, var izmainīt šo pasauli, veicinot, atbalstot un saliedējot jaunās demokrātijas Centrāleiropā un Austrumeiropā.
Austrumeiropā ir valstis, kas vēl arvien cenšas īstenot spēcīgas demokrātijas un robustas tirgus ekonomikas cerību. Kur gan mēs varam atrast labāku paraugu kā pie jums? Kur gan citur mēs varam atrast labāku paraugu kā Centrāleiropas valstīs, kuras pirms 20 gadiem parādīja savu drošsirdību un apņemšanos, un pēdējo 20 gadu laikā ir sasniegušas paliekošu progresu? Jūs varat palīdzēt rādīt ceļu Moldāvijai, Gruzijai un Ukrainai uz paliekošu stabilitāti un uzplaukumu. Ir pienācis laiks, kad jūs kļūstat par līderiem. Armēnija, Azerbaidžāna un Baltkrievija var daudz ko iegūt no jūsu personīgās pieredzes. Eiropas Savienības Austrumu partnerattiecību iniciatīva ir labs piemērs, kā jūs varat veicināt šos centienus. Un mēs ar jums sadarbosimies, lai pildītu jūsu 1989. gada solījumu. Bet jūsu līderībai ir jābūt drosmīgai, jūsu balsīm – skaļām.
Sens rumāņu sakāmvārds skan: „Lētākā prece ir padoms. Visvērtīgākā ir labs paraugs.” Jūs esat šis labais paraugs. Pirms divdesmit gadiem Centrāleiropas tautas pagrieza iemantoto pasaules vēsturi jaunā virzienā – uz lielākas brīvības, taisnības un taisnīguma pusi. Visas izredzes bija jums par sliktu. Mēs zinām no vēstures, ka veco despotisko režīmu gāšana ir daudz vienkāršāka par jaunu, plaukstošu demokrātiju izveidošanu. Jūs esat pildījuši savas revolūcijas solījumu. Tagad jūs varat palīdzēt citiem paveikt to pašu.
Kad Vaclavs Havels uzrunāja mūsu Kongresu pirms 20 ziemām, viņš uzsvēra īpašo Centrāleiropas tautu savstarpējo sapratni un izdomu. Apspiestības gadi, viņš teica, „mums ir devuši, lai gan bez nodoma, kaut ko pozitīvu: spēju skatīties nedaudz tālāk, nekā to spēj tie, kas nav bijuši padoti šiem rūgtajiem pārdzīvojumiem”. Un viņš turpināja: „Cilvēkam, kas nevar pārvietoties un dzīvot normālu dzīvi tādēļ, ka viņš ir piespiests pie zemes zem laukakmeņa, ir vairāk laika padomāt par cerībām, nekā tam, kas nav ticis tā ierobežots”. Viņam bija taisnība.
Šobrīd jums ir brīvība darboties, lai īstenotu šīs cerības, un jūs to darāt. Un es esmu pārliecināts, ka visi kopā mēs varam pārvērst šīs cerības, kas mums ir kopējas, vēsturē, par kuru varam būt lepni. Šis ir tas brīdis. Jūs, studenti, ja būsiet gudri, drošsirdīgi un dzīve jums atļaus, jūs varēsiet stāstīt saviem mazbērniem, ka jūs piedalījāties jaunas Eiropas, jaunas drošības un jauna miera laikmeta nodibināšanā, jo jūs bijāt pietiekoši drosmīgi, lai izmantotu šo brīdi. Esiet kā tie, kuri šeit bija 89. gadā. Esiet drosmīgi. Parādiet savu līderību. Jums pieder vēsture, un jums pieder tradīcijas. Jūs varat veikt grandiozas pārmaiņas. Un mēs būsim kopā ar jums.
Dāmas un kungi, pateicos par jūsu uzmanību. Lai Dievs svētī Ameriku un visus tās sabiedrotos. Un, lai Dievs pasargā visus mūsu cīnītājus apdraudētajos rajonos. Liels, liels paldies. Jūtos pagodināts, ka varēju būt šeit. (Aplausi.)